Dažas idejas, kā audzēkņiem no Ukrainas palīdzēt iejusties labāk skolā
Pēdējās nedēļas nepārtraukti skan uzvediba.lv telefons ar jautājumiem, ko darīt, kā likt justies labāk bērniem un jauniešiem no Ukrainas. Ka sākums esot bijis cerīgs, bet ar katru dienu parādās kādi jauni izaicinājumi gan klases dinamikā, gan mazo grupu dinamikā, gan pašu bērnu uzvedībā. Jā, tas ir sagaidāms, jo parasti cilvēki sērās, traumās sākotnēji saņem daudz uzmanības un atbalsta, bet pēc kāda laika apkārtējie atgriežas ikdienas ritmā, un bērnam reizēm pat var rasties sajūta, ka viņš tiek atkārtoti pamests.
Tāpēc šajā posmā ir ļoti svarīgs ritms. Nedrīkst būt ta, ka pēc lielas uzmanības un atbalsta devas sākumā bērns tiek iemests haosā. Skolai un pirmsskolai ir milzīga, milzīga loma šo bērnu un jauniešu mentālajā veselībā – gan tāpēc, ka tur ir paredzama, noteikta struktūra, gan tāpēc, ka bērni sāks veidot jaunas attiecības, būs jauni uzdevumi, kas novērsīs domas. Bērnam būs iespēja sajust sevi, justies pieņemtam, sajust sevi, definēt sevi.
Šis ir jaunas dzīves sākums, un bērnam krīzē vissvarīgāk ir tas, lai šī būtu droša vieta. Valoda, akadēmiskās sekmes, viss pārējais ir sekundārs. Tāpēc daudz būtiskāk par mācību procesu ir rūpēties par labām attiecībām ar klasesbiedriem, veidot piederības sajūtu, drošības sajūtu,
Pāris lietas, ko ir vērts ņemt vērā:
1) Negaidiet, ka bērni būs priecīgi. Nemēģiniet viņus mākslīgi iepriecināt. Viņi ir zaudējuši daudz – mājas, ierasto ritumu, iespējams, arī vecākus un radiniekus. Viņi sēros ilgi. Reizēm atbalstītāji skaļi deklarē –mēs tik daudz daru viņu labā, bet kāpēc viņi nepaliek priecīgāki? Neprasiet to! Mēs varam darīt visu iespējamo, lai būtu labi, bet ļaujiet lietām notikt savā laikā.
2) Rēķinaties, ka bērniem būs dažādas emocionālas reakcijas. Viņi var sākt raudāt stundas vidū, un tas ir pilnīgi normāli. Viņiem var būt spējš trauksmes uzplūds, un tas arī ir normāli. Tāpat neesat pārsteigti, ja emocionālo reakciju nav - bērns spēj mierīgi stāstīt par notikušo un neizrāda nekādas emocijas. Arī tas ir normāli, bet tas nenozīmē, ka viņam šo emociju nav. Un viņš var pēkšņi sākt raudāt pilnīgi neparastā vietā un laikā. Būtiski, ka gan viņi zina, ka tas ir normāli un zina, ko darīt šādos brīžos, kā arī to zina pedagogi.
3) Pievērsiet uzmanību, vai pats bērns zina nomierināšanās stratēģijas. Vai viņš zina kādus ātrus veidus kā nomierināties? Vai viņā atpazīst pirmos trauksmes signālus ķermenī? Šī ir lieta, ko mācīties kopā ar visu klasi. Varbūt bērni klasē var padalīties ar viņiem zināmām nomierināšanās formulām – elpošanas vingrinājumiem, domāšanas aktivitātēm, rīcības stratēģijām trauksmē.
4) Ļaujiet klasesbiedriem uzdot jautājumus. Ir skolas, kuras mēģina piekopt hiperpozitīvisma politiku un aizliedz bērniem jautāt par karu, runāt par karu. Tas nav pareizi. Šīs sarunas ir būtiskas visiem, lai šo caur sarunām šo pieredzi varētu “pārstrādāt”. Svarīgi ir runāt tad, kad bērns ir gatavs runāt par to, tik ilgi, cik vēlas, kā arī nedrīkst aizliegt klasesbiedriem uzdot jautājumus, bet nevajadzētu uzspiest atbildēt, ja bērns nav gatavs.
Tas ir pieaugušā uzdevums – regulēt šo vidi un mācīt abām pusēm prast nostādīt veselīgas robežas. Iemācier īsas frāzes “Atvaino, es neesmu gatavs pašlaik par to runāt. Vai varam atgriezties pie šī jautājuma vēlāk? Ta sir pārāk sāpīgi utt. “ Robežu nospraušanā liela nozīme ir arī aculieciniekiem. Māciet bērniem apturēt citus bērnus, ja viņi atpazīst, ka kāds sarunu biedrs nejūtas komfortabli. Tādas frāzes kā: “Es redzu, ka viņa nav gatava ar to runāt. Ļauj viņai atpūsties? Vai Tu jūties labi, runājot ar mums par šo? utt. palīdzēs bērnam regulēt vidi, ja uzmanības būs par daudz.
5) Veidojiet drošu vidi skolā. Droša vide ir būtiskāka par mācību plāniem.
a. Neuztraucieties, ka bērni netiek līdzi. Samaziniet prasības pret bērniem un pret klasi. Šajā brīdī bērni mācās dzīvi, un viņi mācās patiešām daudz.
b. Iemācieties kopā dažas frāzes ukraiņu valodā. Tas ļaus bērnam justies gaidītam, saprastam.
c. Pārdomājiet ritmu un kā informēt savlaicīgi par pārmaiņām. Gudra pārmaiņu vadība, haosa samazināšana ikdienā palīdzēs veidot drošu vidi bērniem.
d. Veidojiet piemērotu sensoro vidi, jo tas samazinās psiholoģisko slodzi klasē. Ir skolas, kuras starpbrīžiem ir iekārtojušas klusuma gaiteņus, ir skolas, kur atsevišķas klusuma telpas vai arī starpbrīžos ir pieejama bibliotēka. Galvenais lai bērns zina, kur viņam doties, lai viņš zina, ka viņš var paņemt pauzi stundas vidū un iziet gaitenī kaut uz piecām minūtēm.
6) Pamaniet pirmos vardarbības signālus un māciet bērnus klasē atpazīt tos. Pozitīvs psiholoģiskais klimats klasē ir visa pamats, un ir būtiski apturēt vardarbības soļus, savādāk bērns tiks atkārtoti traumatizēts. Visiem bērniem klasē jājūtas droši un labi. Nedrīkst pieļaut, ka klasē kāds cieš nepareizo drēbju, nepareizās valodas, nepareizā izskata, vecāku, piederības vai citu iemeslu dēļ. Tas ir traumējoši ne tikai izstumtajiem, bet arī aculieciniekiem. Ja jums izdosies panākt, ka ikviens ir akceptēts klasē tāds kāds viņš ir, jūs būsiet padarījuši būtiskāko darbu. Bet… tas sākas ar to, ka pieaugušajiem ikviens ir jāpieņem tāds kāds viņš ir! Par pirmajiem signāliem mums bija atsevišķs ieraksts.
7) Meklējiet iespēju izveidot atbalsta sistēmu skolā. Neatstājiet visu atbalsta personāla ziņā, jo atbalsta personāls bija pārslogots jau iepriekš. Mentori un uzticības no vecākajām klasēm un pedagogi personas jaunajiem bērniem var būtiski samazināt emocionālās un fiziskās vardarbības risku, jo bērnam būs ne tikai kontakts ar klasi, bet arī ar citiem bērniem visā skolā, un parasti vecāko klašu bērnus jaunākie ļoti respektē. Tā var būt :
a. Uzticības personu deleģēšana. Būtu lieliski, ja uzticības personas būtu pieaugušie – skolas personāls. Tas patiešām neprasa daudz darba - reizēm pilnīgi pietiek ar jautājumu īsziņā, ar īsu sarunu skolas gaiteņos, tai nav jābūt pat stundai reizi nedēļā. Drošības sajūtai var pat pietikt pat ar īsu sarunu “Kā tev iet?” un to, ka bērns zina, kur tevi meklēt.
b. Mentoru sistēmas izveide. Tas ir vienkārši – vecāko klašu audzēkņiem lūdz rūpēties par vienu vai vairākiem bēgļu bērniem. Šī ir fantastiska iespēja arī pašiem jauniešiem, kuri uzņemas mentorēšanu, jo šāda īsta palīdzēšana var mazināt arī viņu pašu trauksmi un mazināt visa pastāvošā bezjēdzības sajūtu 😊
c. Bērnu un jauniešu iesaistīšana skolas interešu pulciņos. Skolas interešu pulciņu un sporta aktivitāšu spēks ir tajā, ka bērni ātrāk izveidos piederības sajūtu skolai un citām grupām, parādīs savus talantus un iekļausies ritmā.
Drošības sajūta neveidojas no terapeita apmeklējuma. Vai no terapeita apmeklējuma vien! Vide paveic lielāko dziedinošo darbu. Bērniem ikdienā ir nepieciešams desmitiem, simtiem, tūkstošiem mazu apliecinājumu, ka viss ir kārtībā – paredzamība, sabalansēta dienas struktūra, pozitīva mijiedarbība ar klasesbiedriem un pieaugušajiem, draudzīga, laipna ikdienas komunikācija utt. Nereti iesākumā pietiek ar mierīgiem pieaugušajiem, kuri palīdz nomierināties arī bērniem.