Kā trenēt bērnu (un savu) pacietību?

Ja bērns nespēj pabeigt zīmējumu, ja pārtrauc draugu stāstījumu, ja impulsīvi metas darbos pirms instrukciju noklausīšanās, iespējams, viņam būs izaicinājumi nākotnē gan skolā, gan arī karjerā. Ne velti, ir latviešu tautas pasaka par balodi ar viņa „...protu, protu...”

Labā ziņa – pacietība ir kā muskuļi – tie ir trenējami un tie ir jātrenē. Ja vecākiem ir grūti pašiem uztrenēt bērnus, to izdarīs skolā un, diemžēl, nereti tas notiek ar visnotaļ nežēlīgām metodēm.

Kā to izdarīt?

Pirmais,  pastāstiet bērnam par pacietību kā parādību. Pastāstiet kas ir pacietība, kā tā var noderēt, Skatieties kopā raidījumus, lasiet grāmatu un akcentējiet vietas, kur kāds ir izrādījis īpašu pacietību. Parādiet bērnam, kur nepieciešama pacietība ikdienā. Piemēram, jūs stāvat veikala rindā vai sastrēgumos, tā vietā, lai sāktu nervozi dīdīties vai izteikt komentārus par priekšā stāvošajiem, pastāstiet bērnam „Lūk, es jau sāku zaudēt pacietību”, „Vēl pavisam nedaudz, un es būšu mājās”. Arī tad, ja bērns uzdod jautājumus, sarunājaties ar viņu.

Otrais, modelējiet pacietīgu uzvedību. Pavērojiet, vai jūs paši spējat izdarīt darbu līdz galam, vai paši nemētājāties no vienas lietas pie otras, neko līdz galam neizdarot, vai paši impulsīvi nepārtraucat gan bērnu, gan citus pieaugušos, vai nerunājat bērna vietā, ja viņam nepieciešams laiks atbildes izdomāšanai.

Ja esat nepacietīgi, droši atzīstaties bērnam, ka arī jums ir izaicinājums šajā jomā un izaiciniet viens otru pacietības treniņā. Vērojiet viens otru :)

 Kopā dariet  darbiņus, kas prasa laiku (un pacietību). Pupiņu šķirošana. lego šķirošana, bedres rakšana jūrmalas smiltīs utt. - derēs jebkas, uz ko bērns spēj koncentrēties! Jo impulsīvāks bērns, jo svarīgāk ir trenēt bērnu veikt ilgākus darbiņus, trenēties pārvilkt pāri bērna pacietības robežai kaut vienu, divas minūtes. Tas sagādās diskomfortu, bet spēja piepūlēties arī tad, kad negribas to darīt ļoti palīdzēs skolā garlaicīgās stundās (un mājasdarbos). Bet veiksmīgi cilvēki ilgus gadus dara arī tās lietas, kuras nevēlas, lai karjeras virsotnē atļautos darīt patīkamākos darbus. Un tik un tā viņu ikdienas sarakstā ir daudzi nepatīkami, bet nepieciešami darbi  

Pārvelciet gaidīšanu nedaudz pāri pacietības robežai. Aizveram acis un skaitām līdz divdesmit, aizveram acis un mēģinām turēt tās ciet tieši pus minūti. Ja esat garā ceļā, neļaujaties emocijām, bet izdomājiet skaitīšanas spēles, sarunāšanās spēles. Piemēram, noiesim vēl divdesmit soļus, un vēl desmit soļus, un vēl trīspadsmit soļus un tad jau būsim mājās. Šādas spēles ar laiku veidos bērna iekšējos dialogus, un viņam būs vieglāk pārvarēt lielākas distances, sarežģītākus darbus, koncentrēties lielāka apjoma uzdevumiem, kas neizbēgami ar katru dzīves gadu nāks klāt.

 Kopīgi modelējiet problēmu risināšanas soļus. Tas palīdzēs bērnam saprast, ka rezultāts gandrīz nekad nav iespējams uzreiz. Piemēram, pat ēšana sastāv no daudziem soļiem - karotes paņemšana, iemērkšana zupā, pietuvināšana lūpām, mutes atvēršana utt. Turklāt šie soļi jāatkārto daudzas reizes līdz izsalkuma pazušanai.  

Šīs spēles ir ne tikai aizraujošs laika pavadīšanas veids garos ceļojumos, bet arī mehānisms, kā pat maziem bērniem mācīt plānošanu. Te mazākiem bērniem palīdzēs arī Mācīties.Draudzēties. Spēlēties, skolēniem – Dusmu kontroles spēle. Ar šo spēļu palīdzību bērni modelēs problēmu risināšanas situācijas un ar vizuāliem piemēriem ieraudzīs, ka, jo sarežģītāka situācija, jo vairāk risinājuma soļi varētu būt vajadzīgi. Un paši nonāks pie secinājuma, ka reizēm vienas problēmas atrisināšana varētu novest pie jaunas problēmas. Ja bērni tam ir gatavi, viņi dzīvi uzņems vienkāršāk.

 Piemeklējiet veidos, kā bērnam palikt mierīgam sarežģītās situācijās. Te atkal var palīdzēt sistemātiska Mācīties. Draudzēties. Spēlēties vai Dusmu kontroles spēles, vai Nosargāt internetā Nomierināšanās stratēģiju kartīšu aplūkošana un izmēģināšana. Vienam palīdz dziļa elpošana, vienam – ūdens padzeršanās, citam – zīmēšana. Veiciet eksperimentus, meklējiet. Ja bērnam nepalīdzēs, viņš ar laiku arī atradīs pats savus veidus, kā nomierināties, tomēr citiem šajos meklējumos var paiet pat vairāki gadu desmiti...

 Ja bērns paziņo, ka viņam ir garlaicīgi, nemetaties viņu nodarbināt! Bērnam ir svarīgi garlaikoties, smadzenēm ir svarīgi spēt sevi nodarbināt, veltīt laiku sev, sakārtoties, pārdomāt, vai viss, kas tika izdarīts, bija jauki, vai viss, kas bija pateikts, bija pateikts jauki. Ko varēja darīt savādāk? Aprunājieties ar bērnu par saviem notikumiem un paprasiet ko viņš domā par to, kā viņš būtu rīkojies. Protams, nelūdziet risināt ģimenes drāmas, bet, ja jūs zinātu, cik kvalitatīvus padomus bērni spēj dot, kā aug viņu pašapziņa pēc šādām sarunām!

 Ja bērnam tomēr ir izaicinājumi ar pacietību, pavērojiet, vai ir līdzsvars starp fiziskām un intelektuālām nodarbēm. Jā, bērni nogurst arī no nekā nedarīšanas, paliek niķīgi, nespējīgi koncentrēties. Tad nemeklējiet vēl kādu izsmalcinātu veidu, kā bērnu piespiest lasīt, rakstīt vai rēķināt, bet gan dodieties garākā pastaigā, nopeldēties, paskriet vai pavingrot.

Paņemiet bērnu makšķerēt!!! Visus bērnus. Tēma „Pacietība, māsas un brāļi” noteikti ir atsevišķas grāmatas vērti,  bet noteikti slavējiet bērnus, kad viņiem izdodas pagaidīt šūpolēs, ja viņi palaiž pa priekšu. Nesalīdziniet!! Māsu un brāļu attiecībās zelta likums ir „Jo labāka ir sadarbība, jo labāk sadarbosies”. Tāpēc nemetieties bērnu spēlēs un viņu attiecībās (kamēr viņi neapdraud viens otra dzīvību un veselību), bet veidojiet vidi, kurā bērniem ir interesanti spēlēties kopā.  Parādiet, kā kopā spēlēt teātri, lomu spēles, iedodiet idejas un attālinieties. Un turpiniet slavēt par katrām piecām klusuma minūtēm J.

 Paslavējiet bērnu par spēju gaidīt! Nereti bērni saņem uzmanību tikai tad, kad kļūst nepacietīgi. Negaidiet to mirkli. Uzslavu nav par daudz, it īpaši sarežģītākās situācijās. Spēlējiet Pasaki sev. Pasaki citiem vai Sarunu apli – šīs spēles mācīs bērnam formulēt par sevi pozitīvas domas, un pozitīvi iekšējie dialogi – tas ir pirmais solis paškontroles virzienā.

Un tomēr nav vienkārši? 

Ja tomēr bērns ir ļoti nepacietīgs, ļoti viegli zaudē pašsavaldīšanās spējas, lūdzu, lūdzu, pārskatiet ekrānierīču laiku! Jā, ir bērni, kuri spēj nosēdēt mierīgi pie ierīcēm, un impulsīvu bērnu vecāki ļoti novērtē šo klusuma brīdi, bet, ja uzvedība pēc tam pasliktinās, laiks tomēr ir jāsamazina vai jāpārskata, ko īsti bērns ierīcēs dara. Jo ir daudzas aplikācijas, kas pat var iemācīt bērnam pacietību, labu uzvedību, attīstīs matemātiskās prasmes un loģiku, bet viņi bez mūsu palīdzības, visticamāk, tās neatradīs... 

Nav komentāru

Komentēt