Kādas ir kvalitatīva soda pazīmes?
Bērnu vajag sodīt! Bērnu nepieciešams
disciplinēt!
Šādus komentārus noteikti
esat dzirdējuši daudz, un kādreiz patiešām pat savaldīgākajam vecākam rokas muskuļi savelkas miesas soda reflkesos. It īpaši ja ir noticis kas šausmīgs – laptops izmazgāts
trauku mazgājamajā mašīnā, visa dārgā kosmētika vienmērīgi izklāta sienas vai
uz mašīnas sāna ieskrāpēts „Mamma, tēti, es jūs mīlu!”
Tātad,
tajā brīdī, kad jūtat, ka jūsu emocijas aiziet no viens līdz 120 dažu
mikrosekunžu laikā, pieņemiet to kā zīmi, ka jums nepieciešama pauze. Izvērtējiet,
vai tā bija kaitinoša vai bīstama darbība no bērna puses. Ja bīstama, nodrošiniet,
lai bērns būtu drošībā, dziļi elpojiet, ja ir iespēja, izejiet pastaigāties un
tikai tad risiniet sāpīgo jautājumu.
Veidojiet drošu vidi. Ja
bērns vispār spēj runāt par notikušo, netaisnojas, nemelo, pastāsta, kā ir
bijis, tā ir drošas vides pazīme. Jā, tas nav vienkārši, it īpaši bērniem ar augstu trauksmes līmeni. Tad jūs varat trenēties ar
Mācīties. Draudzēties. Spēlēties un Dusmu kontroles spēles palīdzību, jo šīs spēles palīdz notikuam izvēlēties piemērotu psiholoģisku distanci. Jo vairāk
bērns spēs runāt par sāpīgajām tēmām, jo līdzsvarotāks pieaugušais viņš izaugs. Starp citu, stāstiet arī par savām nepatikšanām, kā jums ir gājis darbā vai bērnībā, kādas sekas jums bija, un
bērns sapratīs, ka viņš nav vienīgais neperfektais.
Jo vairāk viņš spēs runāt
par notikušo, ko vajadzēja darīt savādāk, jo augstāku paškontroles līmeni viņš
attīstīs. Tas ir tāpat kā, mācoties jaunu valodu, mēs vienā brīdī sākam dzirdēt
savas kļūdas.
Varbūt vispār nesodīt?
Esiet konsekventi kā vecāki! Nevar būt tā, ka viens ignorē būtisku pārkāpumu, bet otrs – reaģē saasināti. Šādā vidē ir šausminoši atrasties pat pieaugušajam (ja, ir darba vietas, kur šāda pieeja ir izplatīta). Vienojieties savā starpā, kas ir kas. Ir pieaugušie, kuri nespēj savā starpa par to vienoties, un tad ir jāuzdod ziļāks jautājums, kāpēc? Meklējiet atbildi, bet, lūdzu, nepiniet tajā iekšā savus bērnus!
Tātad, kā nesodīt?
Kas
raksturo nekvalitatīvu sodu? Uzreiz neatceros, kuru literāro
varoni tēvs jau nopēra no rīta par visām dienas blēņām, bet tas nav labs
uzvedības modelis. Kāpēc? Jo mēs vēlamies, lai bērns izaug savaldīgs, padisciplinēts
un veiksmīgs, bet ģimenē, kur lietas risina ar spēku, tas ir gandrīz neiespējami.
Reizēm bērniem tas izdodas, bet tas drīzāk ir par spīti vecākiem un viņu
pieejai, nevis pateicoties tai. Lielākoties fiziska agresija radīs dusmas pret vecākiem, pat naidu,
bezspēcību, agresiju, kura pēc tam tiek izlikta uz citiem. Šīs fantāzijas var
būt arī autoagresīvas – bērns vērš agresiju pret sevi. Ja bērns tiek izolēts,
viņš vārās dusmās un fantazē. Tās ir biedējošas fantāzijas.
Tāpat tas, ko uzskata pieaugušais par sodu, var nebūt sods bērnam. Ar katru reizi, kad aizsūtam bērnu prom, ar katru reizi, kad kliedzam uz bērnu vai arī fiziski iespaidojam, mēs panākam to, ka bērns no mums attālinās. Lai gan ir psihologi, kas iesaka bērnu aizsūtīt promuz savu istabu, izolācija var būt tikpat šausminoša kā ignorēšana un nerunāšana.
Jā, ir bērni, kuriem nepieciešams nomierināties klusumā (arī tumsā, ja ir sensorā pārslodze), ir bērni, kuriem vienīgais veids, kā dabūt klusumu, ir briesmīga uzvešanās, bet esiet, lūdzu, viņiem blakus. Palieciet kontaktā! Runājiet, kāpēc klusums ir svarīgs. Runājiet. Un, jo nopietnāka ir situācija, jo mierīgāk runājiet.
Ja bērns
saņem daudz sodus, viņš var sākt uzvesties labi, bet ir svarīgi saprast dziļāko
motivāciju – viņš tā dara tāpēc, ka ir sapratis lietas būtību, jeb viņš tā
dara, jo viņš vēlas izvairīties no soda. Ja tā jau ir izvairīšanās uzvedība, un
tā nostiprinās, ir liela varbūtība, ka izaugs ciniska personība. Mums ir jāmāca
pašregulācijas prasmes, jo tad bērns spēs rīkoties godīgi, droši un taisnīgi
arī tad, kad nebūs klāt autoritāšu.
Kas raksturo kvalitatīvu sodu, jeb uzvedības intervenci?
Kvalitatīva soda pazīme ir zināšanas – ja bērnam
pēc tam ir vismaz divas idejas, kā nākamajā reizē rīkoties savādāk, tad viņam
ir iespējas mainīt savu uzvedību.
Tas
ir svarīgi īpaši tad, ja jūs jau zināt, kāda veida uzvedības problēmas, kurā
laikā būs. Tad mums ir jārunā nevis par uzvedības izaicinājumiem, bet gan par prasmēm, zināšanām un
uzvedības modeļiem. Ja uzvedība atkārtojas, iespējams, bērns vienkārši neprot vai nespēj īstenot mūsu iecerēto uzvedības modeli. Vai, iespējams,
viņš nemaz nezina, kā konkrētajā situācijā jāuzvedas.
Ja zināt, ka notikumi atkārtojas atkal un atkal,
vienojaties par sankcijām jau iepriekš. Ja bērns zina, ka par istabas nesakārtošanu
viņam būs ierobežots datorlaiks, tad ir lielāka varbūtība, ka viņš tomēr to
nelaimīgo istabu sakārtos. Ja istaba ilgstoši nav kārtībā, iesp'ejams, ir vērts pārlasīt
mūsu bloga ierakstu par kārtošanu. Galvenais, izrunājiet, kas un kāpēc neizdodas. bet tad arī, lūdzu, ierobežojiet datorlaiku!
Nekad nesoliet sodu vai sankcijas, ja negrasāties tās
īstenot. Ir vecāki, kuri saka, ka noņems bērnam telefonu, bet to nekad nav
izdarījuši. Jūs zaudēsiet autoritāti bērna acīs, kas īpaši sāpīgi nāks atpakaļ
tīņu vecumā.
Tāpat iedodiet pozitīvos motivatorus – piemēram, par pēkšķi sakārtotu istabu, sagatavotām vakariņām ģimene brauc peldēties. Svarīgi ir simboliskās motivācijas sistēmas – labākā dāvana bērnam ir ar ģimeni kopā pavadīts laiks.
Un galvenais – ar sodīšanas palīdzību, lūdzu, nepārlieciet
atbildību no saviem pleciem uz bērna pleciem! Sadarbība ir viss! Un labas attiecības starp jums ir vissvarīgākais! Patiešām!