Lai nomierinātu bērnu, vispirms jānomierina pieaugušais
Šodien, steidzoties uz semināru, apstājos pie sarkanās gaismas. Turpat uz pašas trotuāra apmalītes stāvēja trīsgadīga meitenīte. Viņa atteicās doties tālāk un, iespējams, tā bija vecmāmiņu, kura viņu gaidīja.
Maģiskais šajā situācijā, ka meitenīte izskatījās ļoti, ļoti
apvainojusies un atteicās doties tālāk, bet vecmāmiņas sejā atspoguļojās visas pasaules
miers, pacietība, izpratne un mīlestība.
Vecmāmiņa izdarīja to, ko var izdarīt tikai labākās vecmāmiņas pasaulē - viņa meitenīti nevis rāva, steidzināja, bāra, pat nevis pateica, „ja tu sēdīsies ratos, tad...” bet gan mierīgā balsī pateica –„Es redzu, ka tu esi dusmīga, jo paņēmu tevi pie rokas, bet mums vajadzēja kopā pāriet ielai pāri, lai būtu droši”. Viņa neko neskaidroja garāmgājējiem, netaisnojās, nemēģināja skaļi stāstīt, kādi izlaisti ir mūsdienu bērni, viņa vēroja mazo un vēroja ielu. Mierīgi, nosvērti kā cilvēks, kurš izprot situāciju pēc būtības.
Meitenīte neskatījās uz vecmāmiņu, viņa skatījās uz
mašīnām un nekustējās ne soli. Viņas lūpa drebēja, bet viņa valdījās. No visa
spēka.
Un vecmāmiņa šajā brīdī iedeva labāko, ko var iedot
mazam bērnam – laiku. Laiku tikt galā ar savām jūtām, laiku saprast, laiku
nomierināties, liku pašai pieņemt lēmumu, kad doties tālāk.
Jo, ja bērnam ir laiks apkopot savas jūtas, domas,
viņam būs laiks iemācīties kontrolēt sevi. Turklāt ne tikai uz ielas, bet visā
dzīvē. Viņam būs iespējas mācīties formulēt, nosaukt vārdā to šausmīgo sajūtu,
kas reizēm rodas galvā, kaklā, vēderā vai sirsniņā. Vai muskuļos. Jo tikai pēc
tam, kad mēs esam noformulējuši, kas ar mums notiek, mēs zinām, ko ar to darīt.
Ļoti, ļoti daudzi bērni (un arī pieaugušie) bieži
vien sajūtas slikti, un nespēj saprast, kas īsti notiek – varbūt tās ir dusmas
vai aizvainojums, varbūt tās ir slāpes vai izsalkums, vai nogurums.
Varbūt mums – pieaugušajiem šķiet, ka šī ir
vienkārša situācija, bet, ja bērnam emocija bango pāri malām, tad tas ir
signāls, ka šī situācija IR sarežģīta. Mēs ne tikai ar vārdiem pasakām, ka saprotam
bērnu, respektējam viņa sajūtas, bet vissvarīgāko informāciju mēs nododam ar
savu ķermeni – sejas izteiksmi, balss toni, acu skatienu. No tā bērns sekundes
desmitdaļā nolasa, ko domājam par viņu – cik viņa jūtas ir svarīgas, cik viņš
pats ir svarīgs.
Mūsu neverbālā attieksme formulē bērna
pašidentitāti, bērna sevis sajūtu visai dzīvei. Respektējot bērna apjukumu (drošā
vietā, nevis ceļa vidū), mēs skaidri nospraužam robežas starp drošību un bērna
pašnoteikšanos, noturam robežas ar cieņu pret sevi un pret bērnu.
Laiks ir visa atslēga. Ja mums pieaugušajiem ir laiks pašiem būt mierīgiem, mēs ar savu
uzvedību parādīsim, kā palikt mierīgiem pašiem arī sarežģītās situācijās. Jo visbiežāk labākais veids, kā nomierināt bērnu,
ir nomierināties pašam.
Tad jau iedegās zaļā gaisma, uzsmaidīju vecmāmiņai
un šķērsoju ielu. Viņa uzsmaidīja pretī. Ne nervozi, bet mierīgi. Tā bija aptuveni minūte pie luksofora, taču
tieši no šādām minūtēm sastāv mūsu dzīve.